Journal articles on the topic 'Katolicismu'

Hrvatska starokatolička Crkva nastala je krajem 1923. godine kao neuspjeli pokušaj reformnoga pokreta dijela nižega katoličkoga klera koji je u razdoblju od 1919. do kraja 1923. težio za reformom i demokratizacijom Katoličke Crkve u Kraljevini Srba, Hrvata i Slovenaca, ali i na poticaj beogradskih vlada, u početku samostalnih demokrata Svetozara Pribićevića, povezanih sa slobodnim zidarima, a kasnije velikosrpske Radikalne stranke, koje su joj davale izravnu i neizravnu podršku u institucionaliziranju i širenju, pokazujući time svoj antagonizam prema katolicizmu. Svi politički subjekti do 1929. godine koji su podržavali reformni pokret i Hrvatsku starokatoličku Crkvu činile su to iz političkoga oportunizma radi slabljenja društvenoga i političkoga utjecaja Katoličke Crkve u hrvatskom narodu, ali i iz vlastitih ideoloških uvjerenja.

U članku se predstavljaju promišljanja Ericha Przyware o reformaciji. U prvom dijelu donosi se Przywarino razumijevanje reformacije u ranijim djelima pod vidom »Jedino Bog sve«, odnosno reformacija shvaćena kao »teopanizam«. Za njemačkoga teologa takav pristup dovodi do antropocentrizma i kozmocentrizma, do ukidanja Boga, poistovjećivanja Boga s čovjekovim ja ili pak sa svijetom. Drugi dio analizira kritiku reformacije u kasnijim djelima Ericha Przyware. Dotiču se i njegova promišljanja o analogiji, katoličkoj kristologiji i mariologiji kao odgovor na teološke postavke reformacije. U trećem dijelu predstavlja se pozitivno tumačenje reformacije i teologije Martina Luthera. Przywara shvaća reformaciju kao korektiv katolicizmu, ali i kao izazov, koji u ekumenskom dijalogu s katolicizmom, shvaćenom kao dijalog razlika i oprječnosti, može pripomoći novoj obnovi i životnosti kršćanstva, napose u Europi.

Uzmemo li u obzir broj župa, ženskih i muških samostana, utočišta itd., koje pripadaju Rimokatoličkoj crkvi u Sloveniji, uočljiv je visok stupanj duhovne aktivnosti. Postavljamo sljedeće pitanje: kako slovenski katolici razumiju duhovnost? U ovom radu, autor pokušava odgovoriti na pitanje najprije određujući što je duhovnost, nakon čega predstavlja analizu pitanja na koje su odgovorili slovenski katolici u mrežnoj anketi »Žrtva u kršćanskoj duhovnosti«. Nadalje, autor objašnjava do koje mjere sekularna duhovnost može biti praćena u razumijevanju duhovnosti među slovenskim katolicima te na koji način učenja Pape Franje o duhovnosti mogu vjernike potaknuti da doista razumiju duhovnosti i dublje je aktualiziraju.

V članku je predstavljena politizacija književnosti in filmografije na Slovenskem v času Kraljevine SHS/Jugoslavije s poudarkom na analizi kulturnih revij in sporih okoli avtonomije avtorjev in urednikov. Ti konflikti so v 30. letih 20. stoletja skoraj po istem modelu povzročili delitve in/ali večja nesoglasja med vsemi tremi večjimi političnimi tabori in v njih: katoliškem, liberalnem in marksističnem. Med notranjimi obračuni z vključitvijo širše javnosti izstopa prelom med katoliško desnico in levico prav na kulturnem polju ob objavi Kocbekove razprave o španski državljanski vojni v Domu in svetu. S strani večine kulturnikov podcenjena filmografija se je tudi na Slovenskem – čeprav s precejšnjim zamikom v primerjavi z drugimi evropskimi narodi – pred in med drugo svetovno vojno (ter po njej) uporabila kot propagandno sredstvo političnega katolicizma in tudi marksistov oziroma v Osvobodilni fronti.

Prispevek obravnava idejnopolitični profil vodstva političnega katolicizma na Slovenskem na predvečer napada sil osi na Kraljevino Jugoslavijo, ki je stremelo k korporativno urejeni družbi, organizirani na podlagi papeških okrožnic in cerkvenega nauka. Zgled so bili stari stanovski koncepti iz »zlate dobe srednjega veka«. Pri tem katoliškim ideologom ni bilo jasno, kako naj bi jih v praksi uresničili. Poleg tega je bil politični režim v Sloveniji določen z režimom širše jugoslovanske države. V takšnih okoliščinah je bil brezkompromisni antikomunizem v času med svetovnima vojnama na Slovenskem instrumentaliziran predvsem kot sredstvo, ki naj bi katoliškemu taboru pripomoglo k rekatolizaciji slovenske družbe. Sicer je bil družbeni koncept, ki ga je zagovarjala katoliška hierarhija na Slovenskem, povsem kompatibilen s totalitarnim in rasističnim Hitlerjevim »novim redom«. Kot tak je bil povezan z usodo sil osi v vojni in je po letu 1945 v celoti izgubili svojo legitimnost v demokratični evropski družbeni stvarnosti.

Od kada se, od 1903., pod vodstvom krčkog biskupa Antuna Mahnića razvijao Hrvatski katolički pokret, pratilo ga je bujanje katoličkog tiska, počevši od pokretanja časopisa Hrvatska straža za kršćansku prosvjetu 1903., prvog hrvatskog filozofijskog časopisa. Taj pokret zauzimao se za rekristijanizaciju Hrvatske, pa su konvertiti na katolicizam među europskom inteligencijom, kojih je od početka 19. stoljeća broj neprestano rastao, u hrvatskom katoličkom tisku nerijetko isticani kao znak i poruka duhovne renovacije katolicizma u Europi, ali i njegove prihvatljivosti za intelektualnu elitu, što je nerijetko bilo osporavano iz raznih krugova liberalne ili socijalističke, tj. komunističke inteligencije. Među njima bio je i niz intelektualaca s engleskoga govornog područja, među njima i Gilbert Keith Chesterton. Članci o njemu objavljivani su od 1921. do 1945., kada je silom komunističke represije obustavljeno izlaženje katoličkog tiska. Tekstovi se mogu podijeliti u dva korpusa: a) članci o Chestertonu (životopisi, interpretacije i prikazi djela) i b) prijevodi na hrvatski jezik (novele, eseji, izvadci iz knjiga). Vremenski, članci su najviše grupirani oko dvaju ključnih događaja: Chestertonova obraćenja i smrti.

19. gadsimtā Latgalē līdzās latviešu nacionālās konsolidācijas procesam vērojami arī citi ar nacionālo grupu veidošanos saistīti procesi, turklāt līdzīgi kā Baltkrievijā, Lietuvā un Polijā, veidojas ievērojama iedzīvotāju grupa, kura dažādu apstākļu iespaidā neapzinās savu nacionālo piederību, vienlaikus skaidri apzinoties piederību katolicismam. Referātā tiks pievērsta uzmanība apstākļiem, kas to ietekmēja, parādot līdzīgo un atšķirīgo plašāk, ne tikai Latgales kontekstā. Latgales situācija, raksturojot iedzīvotāju nacionālo pašapziņu, vispusīgi aplūkota 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā: vispārējā situācija Latgales zemnieku un Latgales latviešu kontekstā, atšķirības nacionālās pašapziņas izpausmēs dažādās Latgales daļās, rusifikācija un tās sekas, poļu sacelšanās un poļu muižniecības raksturojums un ietekme, katoļu Baznīcas loma, latviešu nacionālā atmoda u. c. Pētījumā šie nacionālo pašapziņu ietekmējošie faktori ir skatīti Pirmā pasaules kara, 1917. gada Krievijas notikumu (revolūcija, boļševiku apvērsums u. c.) un vācu okupācijas laikā 1918. gadā, kā arī starpkaru periodā Latvijas Republikā. Pētījumā ir īsumā aplūkota Latgales sabiedriskā, politiskā, nacionālā situācija 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Īpaša vērība veltīta Latgales latviešu situācijai nacionālās atmodas kontekstā, attiecībām ar poļu un krievu etniskajām un vienlaikus sociālajām grupām, baltkrievu minoritātes fenomenam Dienvidlatgalē un tās lomai – nozīmei.

Latgaliskas izcelsmes dzejnieki Latvijā pēc Otrā pasaules kara gandrīz visi savu liriku publicēja literārajā valodā. Tam pamatā lielākoties bija padomju ideoloģijas kanons, kurā principiāli tika ignorēts novadnieciskais un reģionālais, tajā skaitā – arī latgaliešu valoda.Taču norisa arī pretējs process. Latgales dzejnieki, kas debitēja, sākot ar 50. gadu vidu, domājams, apzināti par savas lirikas valodu izvēlējās kopnacionālo valodu, tā izteikti paplašinādami savas dzejas recipientu loku, vienlaikus pārmantojot 30. gadu otrās puses latviešu lirikā aktualizēto novadniecisko piesaisti un „uzturot spēkā“ elēģiski romantizētu un „patosētu“ liriskā pārdzīvojuma ekspresivitāti, kā arī morālo kritēriju sakralizētu izjūtu. Padomju sistēmas apstākļos līdz pat Atmodai Latgales dzejnieku lirikā trūkst baznīcas kā svētuma koncepta, to lielākoties aizstājot ar zemkopju darba ētikas un dabas norišu poetizāciju, dzimtā novada skaistuma un humānistisko vērtību cildinājumu.Talantīgākie latgaliskas cilmes dzejnieki – Andris Vējāns, Marta Bārbale, (sākot no 50. gadiem), Pēteris Jurciņš (no 60. gadiem) un Anna Rancāne (no 80. gadiem) – savā romantiskajā pasaules izjūtā lirisko pārdzīvojumu atklājuši romantizētā ekspresijā ar elēģisku refleksiju ievirzi un dažkārt ar publicistiskas ievirzes pārdomām un aicinājumiem.A. Vējāna un M. Bārbales lirikai raksturīgs kolorīts dabas un cilvēka dzīves norišu tēlojums. Novadnieciskais viņu dzejā atklājas kā pietāte pret paaudžu iedibinātām ētiskām (visupirms) un estētiskām kvalitātēm, kā dzimtā novada „patosēts“ atainojums, turpinot „tēvzemes lirikas“ tradīciju. Nereti viņu lirikā aktualizēts cilvēka jaunradītāja patoss. A. Vējāna dzejā īpaši nozīmīgi ir dzimtā novada gleznains tēlojums un Latgales pagātnes kultūras darbinieku veikuma atklāsme.P. Jurciņa lirikā latgaliskais atklāts gan kā drastiski humorpilns skatījums uz sadzīves norisēm un cilvēku rīcību, gan kā pietāte pret iepriekšējo paaudžu dzīves vērtībām, gan arī kā intīmi iejūtīgs dzimtā novada un tā simbolizētu faunas reāliju cildinājums. Tieši P. Jurciņa lirikā latgaliskais visspilgtāk akcentēts komikas izgaismojumā.A. Rancānes liriku raksturo gan pietāte pret ētiskiem ideāliem un to akcentēšana, gan tradīciju akceptēšana, kas uzsvērta kā piederības sajūta dzimtai un mājām, novada valodai un sakrālajām vērtībām. A. Rancānes dzejas centrā ir cilvēka harmoniskuma un stabilitātes meklējumi. Ļoti būtisks ir katolicisma (plašāk – kristīgā humānisma) vērtību, Dieva apziņas kā cilvēku morāliskos kritērijus veidojoša elementa uzsvērums. Dzejnieces lirikas intonatīvo centru veido romantismam raksturīga ideāla tiecība un atbildības sajūta, emocionāli spriegi apliecinot vispārcilvēciskas vērtības, kuru sakņojums rodams dzimtajā novadā.Kopumā četru raksturoto Latgales dzejnieku literārajā valodā rakstīta lirika marķēta kā savdabīgs latviskās identitātes spilgtas novadnieciskas mentalitātes apliecinājums.

Pētījums veltīts Skrindu dzimtai, kura devusi ieguldījumu vienam no svarīgākajiem Latgales jaunāko laiku vēstures notikumiem – Latgales nacionālajai atmodai, kas hronoloģiski aptver laika posmu no 19. gadsimta beigām līdz 1917. gadam, un Skrindu dzimtas muzejam, kura misija ir caur brāļu Skrindu ieguldīto darbu tautas izglītošanā sniegt ieskatu Latgales kultūrvēsturē, izceļot latgaliešu valodas un katolicisma tradīciju nozīmīgumu Latgales kultūras dzīvē, apzināt kultūrvēsturisko mantojumu, dokumentēt kultūras dzīves, darba un sadzīves tradīcijas Daugavpils novadā (Vaboles, Līksnas, Kalupes un Nīcgales pagastos). Pētījuma mērķis ir raksturot Skrindu dzimtas kultūrvēsturisko devumu Latvijas un Latgales vēsturē ceļā uz Latvijas valsts un Latgales novada izveidi, kā arī popularizēt Skrindu dzimtas muzeja aktivitātes un darbu dažādām sabiedrības grupām, sniedzot ieskatu latgalisko tradīciju apzināšanā, saglabāšanā un popularizēšanā. Daugavpils novada Vaboles pagastā jau 21. gadu veiksmīgi darbojas Skrindu dzimtas muzejs un ekskursantiem piedāvā dažādas tematiskas ekskursijas, muzejpedagoģiskas programmas, izstādes un radošas darbnīcas. 1996. gada 28. martā Skrindu dzimtas muzejs tika dibināts kā Daugavpils rajona padomes kultūras nodaļas iestāde, savukārt atklāts un iesvētīts 1996. gada 16. jūnijā. Novadpētniecības darba pamatlicēja ir Vaboles vidusskolas vācu valodas skolotāja Felicija Sardiko. Muzeja uzdevumos ietilpst arī Vaboles un Līksnas pagastu kultūras dzīves veicināšana un dzīvesstāstu dokumentēšana, kā arī vēstures un kultūras vēstures pētīšana. Muzejā skatāmas ekspozīcijas par Skrindu darbu, dzīvi un pagasta kultūras vēsturi. Skrindu dzimtas muzejs – piemiņas vieta pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem brāļiem Skrindām – Benediktam (1868–1947), Kazimiram (1875–1919), Antonam (1881–1918), kas sniedza būtisku ieguldījumu tautas izglītošanā laikā, kad Latgale atradās Vitebskas guberņas (1772–1917) sastāvā. Benedikts Skrinda garīgo izglītību ieguvis Pēterpilī. Strādādams draudzes darbā, B. Skrinda nenogurstoši darbojies arī tautas labā, rūpēdamies gan par tautas reliģiski tikumisko dzīvi, gan par izglītību. Kazimira Skrindas lielākais mūža darbs – viņa rediģētā avīze „Drywa“ (1908–1917), kas no 1908. gada iznākusi Pēterpilī, bet kopš 1917. gada – Rēzeknē. Pēterpilī K. Skrinda dibinājis skolas un rūpējies par latviešu valodas ieviešanu tajās, kā arī vadījis latviešu valodas skolotāju kursus. Kopš 1905. gada ir sarakstījis vairākas katoļu pirmmācības un reliģiska satura grāmatas. Antons Skrinda ir viens no pirmajiem latgaliešiem, kas ieguvis mediķa izglītību, strādājis par cara armijas ārstu 32. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara gados piedalījās kā frontes vecākais ārsts Austroungārijas frontē. A. Skrinda aktīvi darbojies Pēterpils Muzikāliskajā biedrībā – dziedājis korī, spēlējis teātri, tulkojis un rakstījis lugas latgaliešu valodā. 1908. gadā izdevis latgaliešu gramatiku, ar paskaidrojumiem krievu valodā, ar to likti pamati tā sauktajai „Pīterpiļa latgalīšu ortografejai“. 1914. gadā drukas aizlieguma atcelšanas 10 gada jubilejā ir izdevis dzejas antoloģiju „Kūkle“.

Božo Milanović, svećenik tadašnje Tršćansko-koparske biskupije, po vlastitom se priznanju odlučio za svećenički poziv uvjeren da će kao svećenik moći najviše koristiti svome narodu. Etiketa “slavenskog nacionaliste”, koju je mu je nalijepila austrijska vlast, dobro je došla novoj talijanskoj, najprije vojnoj, potom, formalno, građanskoj te na kraju onoj fašističkoj vlasti, za pritiske i progone. Za nove vlastodršce “slavenski nacionalizam” značio je isto što i protutalijansko, subverzivno djelovanje, čime je bio otvoren lov na Milanovića. Izložen stalnim pritiscima, prijetnjama, uhićenjima i odvođenjima na sud, nakon konzultacija s biskupom Angelom Bartolomasijem, početkom 1922. odlazi u Trst, uvjeren kako će u velikom gradu manje biti izložen kontroli budnih fašista. Kao župni pomoćnik najprije u župi sv. Ivana, a potom u sv. Antunu Novom, uz redovit pastoralan rad razvio je, također, pozamašan nacionalno-politički i kulturno-prosvjetni rad. U početku se taj rad odvijao kroz istarski Pododbor slovenskog političkog društva Edinost i bio je orijentiran na brigu oko izdavanja novina Pučki prijatelj. Iako odgojen u duhu Mahnićeva borbenog katolicizma, predratne istarske ideološko-političke podjele na kršćansko-socijalnu i demokratsko-liberalnu grupu smatrao je u novonastaloj situaciji štetnima za nacionalnu stvar. Zato se vraća Dobrilinoj političkoj koncepciji “narodne sloge” i ostaje joj dosljedno vjeran i kad nije nailazio na razumijevanje istarskih liberala. Nakon što je 1931. godine zabranjen svaki oblik ne samo političkog, nego i kulturno-prosvjetnog rada s hrvatskim predznakom, Milanović se okreće Društvu sv. Mohora za Istru osnovanom 1924. kao crkvena bratovština (talijanski sodalizio). Pod plaštem bratovštine, kao njezin predsjednik, tajnik i blagajnik, usmjeravao je izdavačku djelatnost kao primarni zadatak Društva sv. Mohora za Istru. Na unutarcrkvenom planu zdušno se zalagao za očuvanje “stečenih prava” na staroslavenski i hrvatski jezik u crkvenim obredima. Pritom se nije libio izraziti svoje neslaganje s jezičnoliturgijskom te općenito unutarcrkvenom nacionalnom politikom svog biskupa Antonija Santina. Poziv vodstva NOP-a na suradnju nije odmah nekritički prihvatio. Tek kad mu je postalo jasno da je NOP jedina realna snaga koja može ostvariti san generacija istarskih hrvatskih domoljuba o sjedinjenju istre s Hrvatskom, prihvatio je tu suradnju. S druge strane, vodstvo NOP-a, svjesno da će se poslijeratna sudbina Istre rješavati u “diplomatskoj utakmici” te da bi u toj utakmici važnu ulogu moglo imati istarsko hrvatsko svećenstvo, posebno njegov neformalni vođa Milanović, želi pošto-poto realizirati tu suradnju. Sporazum potpisan u Trstu između Milanovića i vodstva NOP-a predstavlja uspješan model kompromisa idejnih protivnika u cilju rješavanja povijesno-sudbinskih državnih i nacionalnih pitanja.

A „Han folyó csodája” kifejezésről sokan hallottak Dél-Korea rendkívül gyors és drámai fejlődésének eredményeként, ám az talán kevesek számára ismert, hogy a Japántól való felszabadulást (1945), illetve a koreai háborút (1953) követően a kereszténység is komoly áttörést ért el az országban. Jelenleg a lakosság több mint negyede, 13.5 millió személy vallja magát kereszténynek, a domináns protestáns felekezetek mellett pedig számottevő a hozzávetőlegesen 5 millió katolikus száma is. Mindez nemcsak a régióban található többi államhoz viszonyítva különleges, hanem azt is jelenti, hogy a Dél-Koreában élő keresztények aránya meghaladja az országban létező többi vallás követőinek számát együttvéve. A folyamat különösen érdekesnek tekinthető azon szempontból, hogy a távol-keleti állam teljesen más kulturális, vallási és történelmi szempontok alapján fejlődött a kereszténység megjelenése előtt, napjainkra azonban mégsem a sámánizmus vagy a buddhizmus, hanem a kereszténység bír központi szereppel vallási életében. Jelen tanulmány célja épp arra választ adni, hogy milyen okoknak köszönhetően volt képes a kereszténység hívek sokaságának bevonzására, illetve milyen egyedi, Dél-Koreára jellemző sajátosságok alakultak ki a fejlődés eredményeként. Jelen kutatás során egy rövid összefoglaló keretén belül szó esik a kereszténység Korea területét érintő kezdeti megjelenéséről, majd külön fejezetekben olvasható a katolicizmus, ortodoxia, anglikanizmus és protestantizmus helyzete. A munka autenticitásához és részletességéhez hozzájárul, hogy a szerző kilenc kvalitatív interjút készített a különböző felekezetek képviselőivel, illetve délkoreai tanulmányútja során személyesen is meglátogatta több felekezet lényeges helyszíneit. = The term "Miracle on the Han River" has been heard by many as a result of South Korea's fast and dramatic development, but it is probably known to few that in parallel Christianity managed to gain as well a significant popularity in the country after the liberation from Japanese occupation (1945) and the end of the Korean War (1953). Currently, more than a quarter of people living in South Korea consider themselves as Christians, and in addition to the dominant Protestant denominations, the number of Catholics is also significant with a number of around 5 million followers. The high share of Christians may seem peculiar not only compared to other states in the region, but also by acknowledging that before the emergence of Christianity Korea evolved based on different, cultural and religious principles. Still, instead of Buddhism or Shamanism nowadays Christianity has a central role in the religious life of South Korean people. This study attempts to find the main reasons behind the remarkable popularity of Christianity, as well as to show the unique features of South Korean Christianity resulted by the distinctive development. After a short introduction presenting the first stage of Christianity on the territory of Korea, the main features and situation of different Christian branches are discussed, namely Catholicism, Orthodoxy, Anglicanism and Protestantism. Contributing to the authenticity and detail of the work, nine qualitative interviews with representatives of different denominations are included, all conducted by the author during his study trip to South Korea. Also, as the author had the opportunity to visit important religious sites during his field trip in Seoul, his experiences are briefly reported too in the study.

Referātā, izmantojot vairāku gadu garumā veiktā pētījuma atziņas, ir analizēta latviešu latgaliešu un brazīliešu izcilā jezuītu tēva filozofa Staņislava Ladusāna (1912–1993) daudzpusīgā humānisma filozofija. Tēva Staņislava Ladusāna metafiziskā domāšanas avots ir Latgales katolicisma tradīcija, ko būtiski ir ietekmējis Jēzus sadraudzības ordeņa garīgums, kurā augstākās reliģiskās patiesības un ikdienas dzīve ir ļoti cieši savstarpēji saistītas. Tēva Staņislava Ladusāna, tāpat kā citu pirmo latviešu jezuītu dzīves gājums un darbs, var tikt vērtēts arī Latgales kongresa kontekstā – kā to kultūras un personas izaugsmes iespēju atklāšanās, ko pavēra kongresa vēsturisko lēmumu īstenošana. Taču diemžēl S. Ladusāns, visā pasaulē pazīstamais oriģinālais kristīgais domātājs, tomisma filozofijas atjaunotājs Latīņamerikā, Amerikas Katoliskās Filozofijas Asociācijas un kristīgās filozofijas pasaules kongresu prezidents, Latgales un Latvijas patriots, nav tik pazīstams paša dzimtenē, kā to būtu pelnījis. Tagad, vairāk nekā 20 gadus pēc viņa aiziešanas mūžībā Riodežaneiro, viņa atstātais filozofiskais mantojums ir kļuvis sevišķi aktuāls. Vispirms, tā ir daudzpusīgā humānisma filozofija, kas aicina raudzīties uz cilvēka personu kā daudzdimensionālu būtni. S. Ladusāna filozofijas sākumpunkts ir „bads“ un „slāpes“ pēc laimes, kas cilvēkā skar visu, kas ir cilvēcisks, un ir izšķirīgais spēks, kas ierosina patiesības izziņu. S. Ladusāns parāda, ka cilvēka galvenās attiecības ir attiecības ar Dievu, ar apkārtējo pasauli, ar citiem cilvēkiem un ar sevi. Šīs attiecības veido esamības vērtīborientācijas pamatu, jo cilvēks it visam, ar ko sastopas, piešķir noteiktu vērtību. Taču, no otras puses, vērtību sakārtošana un audzināšana ir tā, kas var mainīt cilvēku un līdz ar to padarīt labāku pasauli, kurā dzīvojam. Šīs filozofijas pamatā ir daudzpusīgā gnozeoloģija jeb izziņas teorija, kas piedāvā risinājumu jautājumam par cilvēka iekšējās, garīgās dzīves pieredzes izpratni un pašvadību. Proti, S. Ladusāns, sintezējot mūsdienu fenomenoloģijas un tomisma filozofijas pieejas, cilvēkam atklāj ceļu uz iekšējās dzīvs pieredzi kā racionāli saprotamu un īstenojamu realitāti. Pēc 60 gadu piespiedu prombūtnes atkal atgriežoties Latvijā, S. Ladusāns asredzīgi novērtēja to antropoloģisko postu, ko vairākām paaudzēm bija nodarījis padomju okupācijas laiks. Tāpēc viņš uzsvēra filozofijas nozīmi nācijas audzināšanā, pārvarot sinkrētisma, eklektisma un materiālisma vienpusīgo domāšanu. Otrkārt, tā ir S. Ladusāna veiktā ideoloģiju kritika, kas atklāj jebkuru ideoloģiju kā fragmentētu un sašaurinātu domāšanas veidu pretstatā realitātes visaptverošam tvērumam, kāds iespējams filozofijā. Jau 20. gadsimta 70. gados S. Ladusāns saskatīja ideoloģiju pieaugošo lomu Rietumu kultūrā, paredzot to aizvien lielāku izplatību un apdraudējumu cilvēciskumam. Tādējādi S. Ladusāna veiktā ideoloģiju kritika ir izmantojama mūsdienu situācijā, rūpējoties par kultūras identitātes saglabāšanu un attīstību. Profesors S. Ladusāns māca, ka mūsdienu cilvēces krīzes pārvarēšanā filozofijai ir īpaša nozīme, jo tā augsti vērtē prāta spējas, rosina iedziļināties realitātē, rāda ceļus un māca izvēlēties līdzekļus ētiskai rīcībai. S. Ladusāns, runājot par filozofijas īpašo nozīmi pasaules tautu atjaunotnē, ir nepiekāpīgs – modernā Vakareiropas filozofija ir jāatjauno pašos pamatos, lai pārvarētu pārlieko subjektīvismu, racionālismu un empīrismu. S. Ladusānu filozofiskajos pētījumos vada pārliecība par filozofijas racionalitātes spēku un spēju tvert nemateriālās pasaules jeb garīgās dzīves realitāti, ko var izteikt ar iekšējās pieredzes jēdzienu. S. Ladusāns ne vienreiz vien uzsver, ka garīgās pasaules pastāvēšana prasa pēc izskaidrojuma. Ja tiktu attīstīta tāda virziena filozofija, tā iezīmētu izeju no krīzes un Rietumu filozofijas pamatu pārveidi. Tā izceltu tautu atjaunotnes perspektīvu jauna humānisma strāvojumā, kas veidotu kritiski reālistisku skatījumu uz cilvēku. Treškārt, mūsdienu kultūras kritikas jomā S. Ladusāns iesaistās, piedāvājot racionālu mācību par cilvēku kā jaunas un humānākas kultūras veidotāju. Mūsdienu novecojošās Eiropas kultūra ir tiktāl attālinājusies no savām kristīgajām saknēm, ka to būtu grūti izlabot vai uzlabot. Drīzāk jau runa ir par nepieciešamību radīt jaunu eiropeisko kultūru, kas izaugtu no pārdabiskā avota. Šai kontekstā jaunu aktualitāti iegūst S. Ladusāna pēdējos dzīves gados veiktie pētījumi par kultūras dabu un cilvēka radošo spēku. Ceturtkārt, S. Ladusāna pārdomas par vērtību krīzi trimdā, par latviskā un vispārcilvēciskā attiecībām, viņa pētījumi par Latgales kultūrmantojumu un pūles tā saglabāšanā un attīstībā ir kā ceļa norādes Latgales identitātes izkopšanai arī mūsdienu situācijā.

Članek se ukvarja s konflikti v Prvi žebljarski in železo – obrtni zadrugi v Kropi in Kamni Gorici v letih 1924 – 1927. Zadruga je bila sprva organizirana kot običajna delniška družba, vendar se je zaradi nezainteresiranosti lokalnih podjetnikov že pred prvo svetovno vojno približala načelom Krekovega – Raiffeisnovega zadružništva. Razvoj podjetja v delavsko produktivno zadrugo je dosegel vrh v letu 1922, ko so vsi člani za glasovanje na občnih zborih pridobili pravico enega glasu ne glede na število vplačanih deležev. Bolj demokratični princip delovanja zadruge se je v času dolžniških težav in boja s konkurenco za vodstvo izkazal kot ovira, iz česar so izšli številni konflikti. V tem pogledu je namen članka opozoriti na idejne in praktične probleme socialnega katolicizma, zlasti njegovega poskusa preseganja kapitalizma.